Ir situācijas, kad cilvēks ar invaliditāti, kurš meklē darbavietu, to atrod. Viss patīk un der, un cilvēks ar invaliditāti ir gatavs stāties darba attiecībās. Tomēr, sākot apspriest konkrētus jautājumus par darba dienas ritmu un darbavietas apstākļiem, sarunas nonāk strupceļā, jo izrādās, ka darba devēja ēkā nav cilvēkam ar invaliditāti pielāgotas labierīcības.
Lai labierīcību telpa būtu pielāgota, tai jābūt pieejamai (ar atbilstoši platām durvīm, bez sliekšņiem, kāpnēm u.c. šķēršļiem), pietiekami plašai un aprīkotai ar rokturiem, pie kuriem pieturēties. Izlietnei jābūt atbilstošā augstumā, lai zem tās varētu piebraukt ar ratiņkrēslu, spogulim pie sienas - sēdoša cilvēka augstumā. Bieži esmu novērojusi, ka darbinieks, kurš stiprinājis spoguli pie sienas, ir to novietojis sev, nevis cilvēkam ratiņkrēslā ērtā augstumā. Diemžēl šīs prasības netiek ievērotas un ņemtas vērā.
Andris, kurš darba meklējumos vairākkārt saskāries ar tādu situāciju, stāsta: "Es pārvietojos ar ratiņkrēslu, bet mazāku attālumu pārvarēšanai izmantoju staigāšanas rāmi – rollatoru. Ilgi meklēju ēkas, kur varēju iekļūt. Ja aicināja uz darba interviju, es jautāju. Dažas darbavietas bija pieejamas, un devos uz interviju. Viens no maniem pirmajiem jautājumiem darba devējam bija „Kur jums ir tualete?”
Parasti tās bija tālu gaitenī vai mazā patrepē. Ar palīglīdzekļiem tur nevarēja iekļūt. Par aprīkotām invalīdu tualetēm nebija pat runas."
Ir arī citi līdzīgi gadījumi, kuri gaida risinājumu. Iestājos par to, ka ir jāveic pārrunas ar darba devējiem, lai celtu viņu sociālo atbildību un motivētu pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Jāparedz nosegt darba devējiem darba vides pielāgošanas un labierīcību iekārtošanas izdevumus no valsts budžeta līdzekļiem.
Autors: Santa Survila
Publicitātes foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru