Situācija īres tirgū cilvēkam ar invaliditāti. Dzīvoklis nav pieejams, taču, lai īrētu vai nopirktu citu, nepietiek naudas.

Cilvēki ar funkcionāliem ierobežojumiem, kuri dzīvo veco projektu mājās ar nepielāgotu vidi, labprāt īrētu vai iegādātos jaunā projekta dzīvokļus, kuri ir plaši un ērti aprīkoti. Tomēr augsto tirgus cenu dēļ jaunos dzīvokļus cilvēkiem ar invaliditāti iegādāties vai īrēt nav iespējams.

Sociālajā nodaļā iesaka stāties rindā uz servisa dzīvokļiem, tomēr, ja cilvēks servisa dzīvoklī dzīvo, piemēram, kopā ar māti un viņa dzīve pēkšņi apraujas, mātei ir jāpaliek uz ielas bez mājvietas... Šāda situācija ir absurda!

Ar savu pieredzi dalās Sandra Aleksandrova, aktīva sieviete, kura ikdienā pārvietojas riteņkrēslā un dzīvo padomju laika projekta dzīvoklī kopā ar māti.

„Es dzīvoju lietuviešu projekta piecstāvu mājā, otrajā stāvā, trīsistabu dzīvoklī. Pirms kāda laika pie manis bija atnākusi sociālā darbiniece, visu apskatīja un pateica: „Pacēlāju te uztaisīt nevar, jo otrais stāvs, turklāt māja jau vairākus gadus atrodas avārijas stāvoklī.” Uz jautājumu, ko viņa man ieteiktu, sociālā darbiniece paskaidroja, ka es varot stāties rindā uz servisa dzīvokli, bet privatizēt es to nevarēšot. Tādā gadījumā, ja ar mani kaut kas, notiek otrs cilvēks paliek uz ielas. Vēl cits variants esot meklēt pašiem.

Mēs ar mammu palikām pie tā, ka meklējam pašas. Tos dzīvokļus, kas mums ir iepatikušies, mēs nevaram atļauties, un kredītu mums nedos, jo mamma ir pensijā un man ir invaliditātes pabalsts, arī alga, bet tā diemžēl nesasniedz pat minimālās algas apmērus. Gājām skatīties arī jaunās mājās, kur bez problēmām var tikt augšā no pusstāva, ir lifts, var bez grūtībām iebraukt tualetē un vannas istabā un aiz sevis aizvērt durvis. Dzīvoklis maksāja 99 tūkstošus. Kur lai es ņemu tādu naudu?! Arī mana mamma jaunāka nekļūst; man ir kaut kas jādomā, lai es varētu pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā.

Mūsu deputāti tik naski runā par to, kā risināt situāciju gan ar dzīvokļiem, gan asistentiem, bet pierādiet, lūdzu, to ar darbiem, nevis tikai uz papīra un vārdiem!

Ar cieņu,

Sandra Aleksandrova.”

Ko darīt?

1. Ir jābūvē sociālie dzīvokļi, kuri ir aprīkoti ar visu nepieciešamo un ir individuāli pielāgoti cilvēkiem ar invaliditāti, ar iespēju tos īrēt ilgtermiņā. Šobrīd dzīvokļi netiek individuāli aprīkoti, un nav iespējams īrēt ilgtermiņā bez birokrātiskā papīru sloga.

2. Ja ar cilvēku ar invaliditāti kā īres līguma slēdzēju līgums tiek pārtraukts nepārvaramu apstākļu dēļ, otrs ģimenes loceklis nepaliek uz ielas, bet tiek izmitināts citā īres dzīvoklī vai pansionātā.

Pašlaik sociālie dzīvokļi netiek pielāgoti individuāli, atbilstoši katra cilvēka vajadzībām. Situācija ir jāmaina, jo invaliditāte un vajadzības cilvēkiem ir atšķirīga. Kas vienam der, citam neder.

Autors: Santa Survila

Situācija darba tirgū cilvēkiem ar invaliditāti. Darbs ir, asistenta nav.

Cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas strādāt, ir vajadzīgs asistents jeb, precīzāk, pavadonis, kurš pavadītu uz un no darba. Tiem, kuriem ir fiziski spēcīgs radinieks, kurš nestrādā citu algotu darbu un var veikt pavadoņa funkcijas, ir paveicies, jo cilvēks atbalsta savu tuvinieku un ir gatavs par nelielo atalgojumu, kura stundas likmes maksa (2,5749 EUR/stundā pirms nodokļu nomaksas un nedēļā piešķirto darba stundu skaits ir 40 stundas) neatbilst atalgojumam, kāds asistentam būtu jāsaņem par šāda darba veikšanu. 

Tomēr cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir vecāki jau gados vai nav neviena tuva cilvēka, kurš būtu gatavs palīdzēt un kura laiks un veselības stāvoklis atbilst šāda darba veikšanai, diemžēl klājas grūti, jo nav iespējams atrast asistentu. Arī tad, kad cilvēks ar invaliditāti ir gatavs piemaksāt no saviem līdzekļiem, asistentu atrast ir grūti. 

Uzskatu, ka ar valsts atbalstu ir jārada institūcija, kurā potenciālie asistenti varētu apgūt nepieciešamās iemaņas. Šī institūcija arī izveidotu to personu reģistru, kuras vēlas sniegt asistenta pakalpojumus, un spētu nodrošināt asistentus tām personām ar invaliditāti, kurām nav savu ieteicamo asistentu kandidātu. 

Sociālajā dienestā, kur tiek slēgti līgumi ar cilvēkiem ar invaliditāti par asistenta nepieciešamību, gadījumos, kad cilvēkam nav sava asistenta, viņi varētu saņemt reģistrēto un pieejamo asistentu kontaktinformāciju. 

Ar savu pieredzes stāstu par darba gaitām dalās Sandra Aleksandrova, kas ir aktīva sieviete un pārvietojas riteņkrēslā. Viņa ir atradusi sev atbilstošu darbu, tomēr viņai ir grūtības atrast asistentu, kurš uzņemtos darba pienākumus un par samaksu būtu gatavs pavadīt sievieti uz darbu un aktivitātēm, kā arī palīdzēt uzvest uz otro stāvu.

Stāsta Sandra Aleksandrova: Esmu cilvēks ar invaliditāti, pārvietojos ratiņkrēslā. Neskatoties uz savu invaliditāti, esmu ieguvusi bakalaura grādu specialitātē Pirmsskolas izglītības skolotājs, kā arī ir iegūts maģistra grāds pedagoģijas zinātnē. Tagad studēju Laterāna Pontifikālās Universitātes Filiālē Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūta, maģistratūras programmā, Ticības mācības, ētikas un filozofijas skolotājs. Uz doto brīdi arī strādāju Rīgas Katoļu ģimnāzijā trīs reizes nedēļā par pēcpusdienu skolotāju sākumskolai.

Mūsu deputāti naski runā gan par dzīvokļiem, gan asistentiem, bet pierādiet, lūdzu, to ar darbiem, nevis tikai uz papīra un vārdiem. Nākamais ļoti aktuālais ir asistentu jautājums. Sabiedrība runā par pansionātu slēgšanu, bet reāli ir tā, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem, kuram galva strādā, viss ir kārtībā viņš var strādāt, asistenti ir neatņemama dzīves sastāvdaļa

Lai cilvēks ar kustību traucējumiem tiktu ārā no mājas, viņam ir vajadzīgs asistents. Kaut arī Latvijā asistenta pakalpojums it kā pastāv, dzīvē tas īsti nedarbojas. Lai atrastu cilvēku, kurš tev palīdzēs pārvietoties, ir jārēķinās, ka par to būs jāmaksā. Piekrītu, par šādu pakalpojumu cilvēkam ir jāsaņem atlīdzība. Pašlaik valsts noteiktā atlīdzība nav pat minimālās algas apmērā, un piedodiet, ja sociālais darbinieks atļaujas klientam pajautāt: „Kā? Vai jūsu asistents vēl arī paralēli kaut kur citur strādā?”...! Man šādā gadījumā rodas pretjautājums: vai cilvēks, kurš ir uzņēmies asistenta funkcijas, var izdzīvot un pabarot ģimeni ar šādu naudu, ja īstenībā ar to nepietiek pat degvielai? Par kādu integrāciju mēs vispār varam runāt?! 

Esmu valsts patriote un vēlos maksāt nodokļus un būt arī devējs, nevis staigāt uz sociālajiem ar izstieptu roku. Es vēlos saņemt tikai to, kas man pēc likuma pienākas, bet pārējo nopelnīt pati ar savu darbu. 

Kas attiecas uz cilvēkresursiem, nav arī tādu cilvēku, kas vēlas šādu darbu darīt. Varbūt ir vērts padomāt par šāda amata ieviešanu darba tirgū ar normālu atalgojumu. Kas attiecas uz mani, esmu gatava pat kaut ko piemaksāt no savas kabatas par papildus pakalpojumu, bet vai cilvēks no sava invaliditātes pabalsta var kaut ko piemaksāt, ja viņš no tā nevar pat izdzīvot? 

Pašlaik asistenta funkcijas pilda mani tuvinieki, par ko man jāsaka lielu paldies, bet es nevaru visu laiku būt no viņiem atkarīga. 

Es ļoti ceru, ka šī vēstule tiks uzklausīta un beidzot kaut kas mainīsies, jo es gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi....

Ar cieņu,

Sandra Aleksandrova.

Autore: Santa Survila
Foto: no personīgā arhīva

Situācija darba tirgū cilvēkiem ar invaliditāti. Darbavieta ir, bet labierīcību nav.

Ir situācijas, kad cilvēks ar invaliditāti, kurš meklē darbavietu, to atrod. Viss patīk un der, un cilvēks ar invaliditāti ir gatavs stāties darba attiecībās. Tomēr, sākot apspriest konkrētus jautājumus par darba dienas ritmu un darbavietas apstākļiem, sarunas nonāk strupceļā, jo izrādās, ka darba devēja ēkā nav cilvēkam ar invaliditāti pielāgotas labierīcības.

Lai labierīcību telpa būtu pielāgota, tai jābūt pieejamai (ar atbilstoši platām durvīm, bez sliekšņiem, kāpnēm u.c. šķēršļiem), pietiekami plašai un aprīkotai ar rokturiem, pie kuriem pieturēties. Izlietnei jābūt atbilstošā augstumā, lai zem tās varētu piebraukt ar ratiņkrēslu, spogulim pie sienas - sēdoša cilvēka augstumā. Bieži esmu novērojusi, ka darbinieks, kurš stiprinājis spoguli pie sienas, ir to novietojis sev, nevis cilvēkam ratiņkrēslā ērtā augstumā. Diemžēl šīs prasības netiek ievērotas un ņemtas vērā.

Andris, kurš darba meklējumos vairākkārt saskāries ar tādu situāciju, stāsta: "Es pārvietojos ar ratiņkrēslu, bet mazāku attālumu pārvarēšanai izmantoju staigāšanas rāmi – rollatoru. Ilgi meklēju ēkas, kur varēju iekļūt. Ja aicināja uz darba interviju, es jautāju. Dažas darbavietas bija pieejamas, un devos uz interviju. Viens no maniem pirmajiem jautājumiem darba devējam bija „Kur jums ir tualete?”

Parasti tās bija tālu gaitenī vai mazā patrepē. Ar palīglīdzekļiem tur nevarēja iekļūt. Par aprīkotām invalīdu tualetēm nebija pat runas."

Ir arī citi līdzīgi gadījumi, kuri gaida risinājumu. Iestājos par to, ka ir jāveic pārrunas ar darba devējiem, lai celtu viņu sociālo atbildību un motivētu pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Jāparedz nosegt darba devējiem darba vides pielāgošanas un labierīcību iekārtošanas izdevumus no valsts budžeta līdzekļiem.

Autors: Santa Survila

Publicitātes foto

Mana iniciatīva par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanu "Jaunā Vienotība" programmas 12. punktā

Pēc manas iniciatīvas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana tika iekļauta "Jaunā Vienotība" programmā 12. punktā. Es iestājos par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, par darba vietas un vides pielāgošanu uzņēmumos par valsts līdzekļiem atbilstoši cilvēka ar invaliditāti vajadzībām.

Cilvēki ar invaliditāti grib strādāt. Mēs neesam pabalstu gaidītāji, bet darītāji!

Pašlaik tikai 25% cilvēku ar invaliditāti strādā algotu darbu. Ar valsts atbalstu sekmējot cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, šo procentu ir iespējams paaugstināt.

Ar partiju apvienības "Jaunā Vienotība" programmu ir iespējams iepazīties šeit

https://jaunavienotiba.lv/programma/

Tuvu un reizē tālu. Komunikācijas lamatas

Pārdomas...

Pastaigājoties pa Rīgas ielām, satieku daudz cilvēku ar viedtālruņiem rokās. Viņi iet pa ielu, gandrīz nepārtraukti kaut ko rakstot vai lasot... Dažreiz gandrīz nepamana riteņkrēslu un teju uzskrien tam virsū, atvainojas... Tādos brīžos es domāju par komunikāciju starp cilvēkiem, par to, cik daudz vietas mūsu ikdienā aizņem tehnoloģijas, un cik reti mēs cits ar citu satiekamies.

Ikdienā mēs esam sasniedzami ik brīdi, vienlaikus būdami tuvu un tomēr tik tālu viens no otra. Ik pēc pāris minūtēm mūsu viedtālruņos notrinkšķ e-pasts, nopīkst ienākusi īsziņa vai iezvanās mesendžers. Tik daudz ziņu un jaunumu! Virtuālajā vidē ir ērti. Rakstot ziņu draugam, varam uzspiest smaidiņu. Neviens mūs neredz un nezin, kā mēs patiesībā jūtamies. Īsziņās mēs otra cilvēka noskaņojumu cenšamies atšifrēt pēc punktiem, komatiem, emociju ikonām, zīmju skaita; pēc tā, vai atbild ātri, vilcinoties vai neatbild vispār. No tā mēs izdarām secinājumus un veidojam savas attiecības.

Mēs esam aizņemti, un mums bieži nav laika cits citam. Tomēr ne viedtālrunis, ne iPhone nespēs aizstāt personisku un patiesu komunikāciju ar cilvēku klātienē.

Atrodiet laiku, lai satiktos un parunātos, ieklausieties otra cilvēka balsī un intonācijā, sajūtiet noskaņojumu, skatieties acīs un patiesi smaidiet. Esiet priecīgi un izbaudiet katru mirkli! Tam ir liela vērtība!

Autors: Santa Survila
Foto: "Wings for Wheels" arhīvs